Demence

Demence ir smadzeņu darbības traucējumi, kas izsauc pastāvīgus, daudzpusīgus tādu kognitīvo funkciju traucējumus kā atmiņa, spēja iegūt zināšanas, valoda, vizuāli telpiskā izjūta, dažādas prasmes, cēloņsakarību izpratne, problēmu risināšana, nākotnes plānošana, uzmanība un domāšana, spriešanas spējas un lēmumu pieņemšana. Kognitīvās izmaiņas kombinējas ar dažādas pakāpes personības un uzvedības pārmaiņām, kas rezultātā negatīvi ietekmē indivīda ikdienas aktivitātes, samazinot viņa un tuvinieku dzīves kvalitāti, salīdzinot ar pirmsslimības dzīves periodu.

Lielākā daļā gadījumu, proti, līdz 90% demences attīstās sakarā ar izmaiņām galvas smadzenēs – deģenerācijas jeb pakāpenisku smadzeņu šūnu bojāejas procesu un traucētu impulsu pārvades rezultātā, kā arī sakarā ar smadzeņu asinsapgādes traucējumiem (insultiem). Krietni retāk demence attīstās citu orgānu sistēmu slimību rezultātā vai toksisku vielu ietekmē, piemēram, kardiovaskulāru saslimšanu vai metabolo slimību gadījuma, B12 vai B1 vitamīna deficīta gadījumā, hroniska alkohola lietošanas, medikamentu ietekmē vai saindējoties ar smagajiem metāliem, retākos gadījumos – ģenētisku slimību rezultātā. Arī psihisku slimību rezultātā, piemēram, depresijas gadījumā var attīstīties demence.

Vecums, kad sākās demence attīstība, ir atkarīgs no pamatsaslimšanas, tomēr lielākoties ar demenci sirgst indivīdi vecumā pēc 65 gadiem un jo vecāks cilvēks kļūst, jo lielākā varbūtība, ka demence attīstīsies. Tomēr ir sastopamas arī demences agrīnās formas, kad slimība izpaužas jau pēc 40 gadu vecuma. Biežākā no visām demencēm ir Alcheimera slimība, bet otrā biežākā ir Vaskulārā demence, kura var attīsties pēc iepriekš pārciestiem galvas smadzeņu infarktiem. Nereti demences pirmās pazīmes ir indivīda subjektīvās sūdzības par savas atmiņas traucējumiem vai arī tuvinieki norāda uz viegliem kognitīviem un/vai uzvedības traucējumiem. Turpmākās slimības izpausmes ir atkarīgas no tā, kāda saslimšana ir pamatā dotiem kognitīviem traucējumiem. Ātrāk vai vēlāk, bet demences pacienti zaudē savu patstāvību un neatkarību, kad pat vienkāršāko funkciju veikšanai ir nepieciešama tuvinieku vai aprūpētāju palīdzība.

Joprojām, pat augsti attīstītajās valstīs, demences skarto pacientu ar medicīnisko un sociālo aprūpi saistītie izdevumi arvien rada pieaugošo finansiālo slogu. Neskatoties uz to, ka mūsdienu farmācija ir tālu attīstījusies, specifiski medikamenti demences ārstēšanai joprojām nav atklāti – ir iespējams medikamentozi koriģēt slimnieka uzvedības traucējumus vai nedaudz piebremzēt atmiņas traucējumu attīstību, mazināt riska faktorus, atsevišķos gadījumos atmiņu var veicināt ar kognitīvo rehabilitāciju, tomēr pašu pacientu tas neizārstē. Jātic, ka demences uzveikšana ar farmakoloģiskiem preparātiem ir tuvā nākotne.