Parkinsonisms

Parkinsona slimības simptomu kopumu pirmo reizi 1817. gadā aprakstīja angļu ārsts Džeimss Parkinsons (James Parkinson) savā grāmatā "An Essay on the Shaking Palsy”, nosaucot to par „trīcošo paralīzi”.

Parkinsona slimība ir hroniska, lēni progresējoša neirodeģeneratīva saslimšana, ko izraisa dopamīna deficīts nigrostriatālajās struktūrās, izmaiņas citās neiroanatomiskajās struktūrās un neirotransmiteru (noradrenerģiskā, serotonīnerģiskā un holīnerģiskā) sistēmās.

Slimība sāk izpausties parasti 55-65 gadu vecumā, bet var attīstīties arī gados jaunākiem indivīdiem. Saslimšanas biežums pieaug ap 60-65 gadiem, sasniedzot pat 1% no populācijas. Izšķir arī juvenilo Parkinsona slimības formu, kad pirmie simptomi parādās 30-40 gadu vecumā.

Parkinsona slimības patoģenēzē loma ir apkārtējās vides ietekmei, novecošanās un ģenētiskajam faktoram.

Parkinsona slimība klīniski izpaužas ar četriem kardināliem motoriem simptomiem - miera tremoru, rigiditāti, bradikinēziju (kustību lēnumu) un posturālu nestabilitāti. Ne visiem pacientiem slimības sākumā konstatē visus klasiskos simptomus, biežāk tie ir tikai viens vai divi.

Parkinsona slimība klīniskās ainas neatņemama sastāvdaļa ir virkne nemotoro simptomu, tādu kā miega traucējumi, neiropsihiskie traucējumi, autonomā disfunkcija un citi. Daži no tiem parādās vairākus gadus pirms klasiskiem motoriem simptomiem. Pēc pēdējiem pētījumu datiem, ņemot vērā Braak hipotēzi, ka pirmās patoloģiskās izmaiņas attīstās ožas sistēmā, smadzeņu stumbra apakšējā daļā un perifērā nervu sistēmā, kā pirmie nemotorie simptomi tiek minēti ožas traucējumi, aizcietējumi un REM miega uzvedības traucējumi.

Slimībai progresējot, pacientiem kļūst arvien grūtāk veikt vajadzīgās kustības. Nereti slimniekiem ir nepieciešamas palīgierīces un līdzcilvēku palīdzība. Līdz ar to Parkinsona slimības radītie kustību traucējumi ietekmē ne vien pašu pacientu un viņa sociālās komunikācijas iespējas, bet arī viņa tuvinieku dzīves kvalitāti.

Svarīga Parkinsona slimības savlaicīga diagnostika, adekvātas terapijas uzsākšana un agrīna rehabilitācija, lai mazinātu komplikāciju risku, palēninātu slimības progresēšanu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.